X
Vārdadienas: Leonīds, Leonīda

Ārvalstu sadarbība

Kā ļoti nozīmīgu, savas darbības virzienu, uzskatām ārzemju sadarbību ar līdzīgām jauno lauksaimnieku un jauniešu organizācijām visā Eiropā. Pateicoties šai veiksmīgajai sadarbībai, biedrības biedriem regulāri tiek nodrošināta iespēja piedalīties dažādās apmācībās, forumos un konferencēs dažādās Pasaules vietās. Nonākot ārpus robežām, tiek bagātināta ne tikai sava personīgā pieredze, bet arī gūtās zināšanas tiek nodotas tālāk. Esam dalīborganizācija Eiropas lauku jauniešu organizācijā „Rural Youth Europe“.

Jāņa un Zanes stāsts par Budapeštu

Jāņa un Zanes stāsts par Budapeštu
2017. gada 28. maijs

No 14. – 21. maijam divi JZK biedri – Jānis Lagzdiņš un Zane Ģierte devās ceļā uz Budapeštu, kur norisinājās Rural Youth Europe organizētais seminārs “Voices for life”. Tajā tika runāts par šobrīd Eiropā tik ļoti aktuālām tēmām kā migrācija un bēgļiem, un to, kā ar neformālām metodēm mainīt cilvēku priekšstatu par šīm tēmām.

                Kā jau visos semināros, lai veidotu draudzīgu un saliedētu darba vidi, pirmajās dienās tikām saliedēti kā komanda – runājām un izzinājām viens otru, mācījāmies uzticēties. Kāpēc uzticēties? Jo šis ir ļoti sensitīvs temats, kas ļoti varēja aizskart kādu no klāt esošajiem, tāpēc pirmās dienas mēs mācījāmies runāt – kā pareizi veidot dialogu, kā izteikt savu viedokli, lai tas nesāpinātu citus. Un ne velti. Mēs bijām cilvēkiem no dažādām pasaules valstīm, dažādiem viedokļiem, pieredzi un uzskatiem.

                Mana un Jāņa viena no mīļākajām dienām, bija diena, kad visi dalībnieki tika sadalīti pa komandām un visa diena bija veltīta tam, lai kaut mazliet saprastu kā jūtas bēgļi, kādas ir viņu sajūtas. Rīta sākumā mums tika aizsietas acis, bijām ievesti telpā, kur ar skaņu efektiem tika izveidota realitātes sajūta, ka esam ievesti kara darbības zonā. Visapkārt bija kliedzieni, bumbu skaņas, bērnu raudas. Patiešām spēcīgas sajūtas, kuras atceroties, vēl tagad pārņem spēcīgas emocijas. Kad “kara darbība” apstājās, mums katram tumsā bija jāsameklē savi komandas biedri, kas bija ļoti grūti, jo visapkārt valdīja kņada, neizpratne un tikai ar balsi varējām atpazīt savējos. Kad beigu beigās viens otru bijām atraduši, mums bija jālemj ko darīt tālāk – palikt valstī kur mēs bijām nolemti nāvei vai doties tālāk bēgļu gaitās. Protams, daudzi izvēlējās bēgt, tomēr viss nav tik viegli un mums bija jātiek garām robežkontrolei, kur neviens nerunāja ne latviski, ne angliski, pat ne tuvu valodai kuru varētu saprast... Tas bija ļoti smagi, jo mūsu komanda tika sadalīta, bet tas tikai parādīja to, kas realitātē notiek pie robežām – ģimenes tiek sadalītas, neviens neko nesaprot, visapkārt ir kņada un drūzma.

                Šīs mazais ieskats bija tikai daļa no tā, kā jūtas bēgļi un mēs tikai varam nojaust kam ir jāiziet cauri, lai viņi tiktu drošībā. Mums bija paveicies, ka ar mums kopā bija dalībnieks Tareks no Sīrijas, kas šobrīd dzīvo Vācijā. Kā viņš tur nokļuva? Bēgot! Tareks ar mums dalījās pieredzē kāds bija viņa ceļš uz Vāciju, kam viņš gāja cauri, ko ir redzējis un ko mums ieteiktu darbā ar bēgļiem. Katram bija iespējams Tarekam uzdot anonīmu jautājumu, un viņš īpašā atbilžu vakarā uz šiem jautājumiem atbildēja. Šī bija īpaši vērtīga pieredze, ko mēs varējām gūt.

                Lai gan Latvijā bēgļi ir samērā maz, tikām mācīti kā strādāt ar viņiem, kā uztvert viņus. Kā arī pie mums viesojās meitenes no Budapeštas, kas tieši nodarbojas ar bēgļu uzņemšanu Budapeštā un mācīja/ rādīja viņu reālo pieredzi. Darbs ir grūts un nemaz nav īslaicīgs. Lai sasniegtu rezultātus, ir smagi jāstrādā. Lai smagi strādātu, ir nepieciešams veids, kā šiem cilvēkiem ļaut integrēties savas valsts vidē. Katras valsts dalībniekam bija nepieciešama izveidot ideja ar veidu kā mēs savā valstī  varētu saliedēt mūsu organizāciju ar bēgļiem.

                Es un Jānis izlēmām, ka ir svarīgi iemācīt šiem cilvēkiem ne tikai mīlēt dabu, bet arī parādīt to kā pats var izaudzēt sev vēlamu produktu. Mūsu ideja bija braukt ciemos uz Patvēruma meklētāju izmitināšanas centru “Mucenieki”, kur mēs Latvijas Jauno Zemnieku klubs mācītu viņiem iemīlēt mūsu lauku labumus un mācīt viņiem, ka arī viņi paši var izaudzēt kaut ko kaut uz savas palodzes pieliekot vien mazumiņu mīlestības, rūpes par savu garšvielu podiņu un kas var būt gardāks kā uzbērt uz kartupelīšiem sevis audzētas dillītes, kas noplūktas tieši no podiņa, kas audzētas uz paša palodzes ar paša rokām!

                Caur šo neformālo tikšanos, mēs spētu saliedēties, iemācītos darīt kaut ko lietderīgu un ticu, ka ļoti daudzi mainītu savu viedokli par bēgļiem, kā arī viņiem pašiem būtu vieglāk integrēties sabiedrībā, kur visi būtu vienoti, nevis rādīt uz viens otru ar pirkstiem un dzīvotu mēdiju uzpūstā stereotipu burbulī.

                Ar saulainiem sveicieniem no skaistām Budapeštas, Jānis un Zane.